Viduslaiku pils

Šis raksts ir par pils veidu. Par greznām, monumentālām celtnēm vispārīgi skatīt rakstu pils.

Krakdeševaljē pils Sīrijā

Viduslaiku pils ir nocietinājuma tipa celtne, kuras aristokrāti viduslaikos cēla galvenokārt Eiropā un Tuvajos Austrumos. Viduslaiku pilis sāka celt ap 9. gadsimtu. Šādu piļu celtniecība apsīka 19. gadsimtā, kad viduslaiki jau sen bija beigušies.

Vēsture

Pilspagalms ar sargtorni

Normaņu iebrukuma laikā celtā Vindzoras pils, kas ir Apvienotās Karalistes monarhu rezidence jau vairāk nekā 1000 gadus

Rietumeiropā pirmās pilis tika celtas 9. un 10. gadsimtā, kad visapkārt valdīja lielas nelikumības.^{[nepieciešama atsauce]} Vietējie kungi būvēja uz zemes vaļņiem vienkāršas apļveida stāvkoku celtnes, bet tām apkārt ierīkoja grāvjus aizsardzībai pret iebrucējiem. Ar šīm vienkāršajām būvēm arī aizsākās piļu celtniecība, kas turpinājās teju 800 gadus.

Pirmās pilis tika celtas, lai iedzīvotājus aizsargātu pret uzbrukumiem, tās bija arī droša vieta, kur nometināt garnizonu. Tomēr jau 11. gadsimtā pilis galvenokārt kalpoja vietējo zemnieku iebiedēšanai un turēšanai paklausībā.^{[nepieciešama atsauce]}

1066. gadā notikušais normaņu iebrukums Anglijā izraisīja lielas pārmaiņas. Tā kā sakši naidīgi sagaidīja Normandijas Vilhelmu Iekarotāju, viņam vajadzēja nostiprināt savu varu jaunajā karaļvalstī. Vilhelms atveda uz Angliju Normandijā izstrādātu pils projektu. Pils teritoriju veidoja pagalms, kuru apjoza koka sēta; tai apkārt tika izveidots grāvis un zemes uzbērums. Pagalmā bija staļļi, darbnīcas, akas un, iespējams, pat lūgšanu nams. Atsevišķi no pagalma atradās ar vēl vienu aizsarggrāvi atdalīts novērošanas postenis koka sargtornī, kurš atradās uz pakalna — vismaz 5 metru augsta sablietēta zemes veidojuma.

Akmens būves

Pirmās akmens celtnes Rietumeiropā radās 10. gadsimtā. Turpmākajos 600 gados šīs masīvās konstrukcijas bija dominējošais akcents tuvākajās apkārtnēs. Šajās pilīs atradās vietējā pilskunga galvenā mītne, viņa karaspēka kazarmas, viņa ģimenes mājoklis, kā arī cietums, kurā tika ieslodzīti pilskunga pretinieki. Katra pils tika celta pēc sava projekta, ko ietekmēja apkārtējā vide, īpašnieka bagātība un vajadzības, kā arī vietējo akmeņu kvalitāte. Celtniecība parasti uz priekšu virzījās ļoti lēni, torņa augstums palielinājās apmēram par 3 metriem gadā. Akmeņi tika iegūti karjeros, bet vesela armijas strādnieku grupa tos nogādāja iepriekš sagatavotā un pielāgotā būvlaukumā. Vēlāk prasmīgi akmeņkaļi akmeņus apstrādāja un nogādāja tiem paredzētā vietā. Pēc uzcelšanas daudzas pilis tika balsinātas, taču citus torņus no ārpuses noklāja ar apmetumu. Celtniecības izmaksas bija milzīgas. Vēsturnieki uzskata, ka laika posmā no 1155. gada līdz 1215. gadam līdz pat 10% no Anglijas valsts budžeta tika iztērēti piļu celšanai. Senajām akmens pilīm logi bija paredzēti nevis tāpēc, lai pils tiktu apgaismota, bet gan tāpēc, lai pa tiem novērotu apkārtni. Logi tika dēvēti par šaujamlūkām, un to vienīgā funkcija bija loka vai arbaleta šāvējam nodrošināt iespēju raidīt bultu un izvairīties no atbildes šāviena. Aizstikloti logi mēdza būt tikai lūgšanu telpās.

Koncentriski veidotās pilis

13. gadsimta otrajā pusē Rietumeiropā tika celtas jauna veida pilis. Daudzas no tām lika uzbūvēt Anglijas karalis Edvards I. Koncentriskais plānojums paredzēja divus riņķveidā būvētus aizsargmūrus un dažus gluži jaunus izgudrojumus. Koncentriskais plānojums nebija nekas jauns, bet tas izrādījās ļoti efektīvs, kad bija nepieciešams atvairīt bruņiniekus. Pirmā koncentriski veidotā pils tika izbūvēta Britu salās, un tā bija Kārfili pils (Caerphilly Castle) Velsā, kuru no 1268. gada līdz 1271. gadam kuru būvēja ļoti ietekmīgs angļu barons Dienvidvelsā Gilberts Deklērs (1243 - 1295), kad viņš vērsās pret Velsas princi. Pēc koncentriskajām pilīm šajā laikā bija liela vajadzība, jo pirmajām akmens pilīm bija tikai vien ārējais mūris. Lai gan tas bija diezgan izturīgs un augsts, tas tomēr nespēja izturēt aplenkumus un lielgabalu lodes to sagrāva. Ja šī siena tika bojāta vai sagrauta, tad aplenkums beidzās veiksmīgi un pils varēja tikt ieņemta. Bija nepieciešama labāka sistēma, lai pils nebūtu tik viegli ieņemama.

Pilis upju krastos

Kuģojot pa Reinu, īpaši posmā starp tādām vācu pilsētām, kā Mainca un Ķelne, upes abos krastos var ievērot daudzas pilis. Tomēr tikai dažas no šīm ievērojamām celtnēm ir būvētas, kā pilis; lielākā daļa no tām bija paredzēta nodokļu iekasēšanai no garām braucošajiem kuģiem. Viduslaikos tiem, kas kuģoja pa Reinu, nebija tik mierīga dzīve kā mūsdienās. Vācu karaļi un prinči cīnījās par ietekmi uz upes un konkurēja uz tās tirdzniecības jomā. Viņi būvēja upju krastos pilis, lai varētu kontrolēt cilvēku un preču plūsmu un ievāktu sev un savām ģimenēm ļoti lielas nodevas. Milzīgo nodevu dēļ, ko šie prinči un karaļi ievāca no parastajiem tirgotājiem, viņi tika iesaukti par laupītāju baroniem. Šie laupītāju baroni ieguva lielu varu. Galvenajām tirdzniecības pilsētām pie Reinas lielus zaudējumus radīja kuģošanas nodeva, kas bija jāmaksā par preces pārvešanu no vienas pilsētas uz otru. Vēlākajos gados pret šo nodevu bija milzum daudz protestu, kas galu galā noveda pie piļu ietekmes stipras pavājināšanās.

Igaunijas un Latvijas viduslaiku pilis (A. Tuulse, 1942)

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Viduslaiku pils.
• Latvijas teritorijā esošo pilskalnu karte
• Latvijas teritorijā esošo viduslaiku piļu karte
• Armin Tuulse. Die Burgen in Estland und Lettland Arhivēts 2021. gada 26. augustā, Wayback Machine vietnē.. Dorpater Estnischer Verlag, 1942 (vāciski)