Marija Geperte-Maiere
| ||||||||||||||||
| ||||||||||||||||
Marija Geperte-Maiere (angļu: Maria Goeppert-Mayer; dzimusi 1906. gada 28. jūnijā, mirusi 1972. gada 20. februārī) bija vācu izcelsmes amerikāņu fiziķe. 1963. gada Nobela prēmijas fizikā laureāte par atoma kodola struktūras pētījumiem.[1] Otrā sieviete pēc Marijas Kirī, kura ieguvusi Nobela prēmiju fizikā.
Biogrāfija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dzimusi Katovicē. 1910. gadā ģimene paŗcēlās uz Getingeni, kur tēvs ieguva pediatrijas profesora vietu Getingenes Universitātē. Jau agrā jaunībā uzturējās Getingenes zinātnieku aprindās, piemēram, bija pazīstama ar Enriko Fermi, Verneru Heizenbergu un Polu Diraku. 1924. gadā iestājās Getingenes Universitātē, kur mācījās pie trim topošajiem Nobela prēmijas laureātiem — Maksa Borna, Džeimsa Franka un Ādolfa Vindausa. 1930. gadā pabeidza mācības universitātē.
.jpg)
Tajā pašā gadā apprecējās ar Džeimsa Franka asistentu Edvardu Maieru un pārcēlās uz vīra dzimteni — ASV, kur Edvardam Maieram piedāvāja ķīmijas asociētā profesora vietu Džonsa Hopkinsa Universitātē. Tā kā Geperte-Maiere bija profesora sieva, antinepotisma (pretradniecības) likuma, daļēji arī seksisma dēļ, ar viņu netika noslēgts darba līgums. Viņai bija divi bērni, kuru audzināšana sakrita ar laiku, kad veikti svarīgi pētījumi. Marija Geperte-Maiere vairākus gadus strādāja vienkārši kā asistente Džonsa Hopkinsa Universitātē, pasniedzot arī kursos un rakstot zinātniskus rakstus. Vēlāk Geperte-Maiere veica brīvprātīgu darbu bez atalgojuma Kolumbijas Universitātē. Tikai 1946. gadā, pārceļoties uz Čikāgu, Geperte-Maiere saņēma profesora vietu Čikāgas Universitātē.
1942. gadā Geperte-Maiere iesaistījās Manhetenas projektā, sadarbojās ar Enriko Fermi. 1948. gadā Argonas Nacionālajā laboratorijā viņa izstrādāja kodola čaulas struktūras matemātisko modeli.[2] Vienlaicīgi pie līdzīgiem secinājumiem bija nākuši arī trīs vācu zinātnieki (Oto Haksels, Hanss Jensens, Hanss Suess). Geperte-Maiere 1950. gadā tikās ar Jensenu un viņi izlēma darbu turpināt sadarbībā. Rezultātā Hanss Jensens un Geperte-Maiere 1955. gadā publicēja grāmatu par kodola čaulas struktūras pamatteoriju (Elementary Theory of Nuclear Shell Structure).[3]
1956. gadā Geperte-Maiere tika ievēlēta par Nacionālās Zinātņu akadēmijas locekli. 1960. gadā viņu pieņēma darbā par fizikas profesori Kalifornijas Universitātē. Lai gan drīz pēc tam Geperte-MaiereGeperte-Maiere cieta no triekas, viņa turpināja gan pasniedzēja darbu, gan zinātniskos pētījumus. Geperte-Maiere mira 1972. gada 20. februārī no miokarda infarkta.
Par godu viņai Amerikas fizikas biedrība nodibinājusi Marijas Gepertes-Maieres balvu, ko pasniedz fizikas zinātnes doktorēm sievietēm.[4]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «The Nobel Prize in Physics 1963». Nobel Foundation.
- ↑ «Maria Goeppert Mayer is role model for women scientists». Argonne National Laboratory.
- ↑ Robert Sachs. Biographical Memoir Maria Goeppert Mayer 1906 – 1972. Biographical Memoirs. National Academy of Sciences, 1979.
- ↑ «Maria Goeppert Mayer Award». American Physical Society.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Marija Geperte-Maiere.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Marijas Gepertas-Maieras biogrāfija Nobela prēmijas mājaslapā (angliski)
| Apbalvojumi | ||
|---|---|---|
| Priekštecis: Ļevs Landaus |
Nobela prēmija fizikā 1963 kopā ar Jūdžinu Vīgneru un Hansu Jensenu |
Pēctecis: Čārlzs Taunss, Nikolajs Basovs, Aleksandrs Prohorovs |
|